Blēņu konkurss - divgadīgs bērns gandrīz izšķir ģimeni

Nebiju domājusi piedalīties konkursā, bet mani iedvesmoja māmiņas Lailas stāsts. Pēc izlasītā nodomāju, ka Lailas kreņķi par “apgleznotajām” sienām un nosmulētajiem bērniem ir nieks salīdzinājumā ar tiem “jokiem”, ko izstrādāja mana divgadīgā meita Katrīna.

1.aprīlī (ļoti labi atceros to dienu!)  vedu meitu mājās no bērnudārza. Pēkšņi atskan priecīgs sauciens: “Mamu! Re, kur tētis iet!”. Apgriežos vai apkārt ap savu asi, Katrīnas tēti nekur neredzu. Pretī vien, dīvaini smīnēdams, nāk svešs puisis... 

Nevaru pateikt iemeslu, kas mazo knīpu pamudināja uz tādu soli. Varbūt dārziņā kāds bija mācījis “dot aprīli”, bet varbūt tam vispār nav nekāda izskaidrojuma?  

Pārnācām mājās, izstāstīju vīram par Katrīnas “izgājienu”. Sākumā Kaspars skaļi smējās līdz ar mani, bet tad kļuva aizvien domīgāks. Jāatklāj, ka mēs neesam oficiāli reģistrējušies, arī pirms viņa man bija puiši. Viens no viņiem, kad pavairāk “ieķēris”, vēl tagad mēdz piezvanīt. Vārdu pa vārdam, un vīrs jau sāka šaubīties, vai Katrīna ir viņa meita... Atgādināja pat visiem zināmo teicienu: “Ar bērna muti runā patiesība!” 

Sāku jau nožēlot, ka izstāstīju Kasparam par todien piedzīvoto. Labi, ka kopā ar meitu biju es, bet nevis vīrs. Kā viņš būtu reaģējis, kad meita  svešu vīrieti viņa klātbūtnē nosauktu par tēvu? Un, kā būtu attīstījušies notikumi, ja svešajam puisim blakus būtu sieva vai draudzene? Baidos, ka arī man vīrs  izdevīgā brīdī vēl ne reizi vien atgādinās šī gada 1.aprīli...